Pārnācu mājās un uzzināju, ka sieva ir atbrīvojusies no maniem trim kaķiem.
— Vairs nespēju izturēt to spalvu visur, aizmirsti — īsi attaisnojās viņa.
Izstaigāju visas patversmes apkaimē, saliku sludinājumus, izplatīju afišas. Nedēļām ilgi viņus meklēju, bet bez jebkādiem rezultātiem. Sieva tā arī neatklāja, kur viņus aizveda.
Man nekas cits neatlika, kā rīkoties. It īpaši pēc tam, kad piezvanīja draugs un teica, ka zina, kur atrodas mani kaķi. Visa mana pasaule sagriezās kājām gaisā, kad uzzināju patiesību.
Pastāstīšu savu stāstu, bet jūs padalieties ar viedokli – vai es rīkojos pareizi. 👇
Atverot durvis, mājā valdīja klusums. Neparasti dziļš un nepierasts. Nebija dzirdamas ne ķepu skaņas uz grīdas, ne murrāšana. Man radās sajūta, ka kaut kas nav kā parasti.
— Kur ir kaķi? — es jautāju sievai, vēl pat nebiju paspējis novilkt kurpes.
Viņa sēdēja pie galda, skatījās telefonā un, nepacēlusi acis, mierīgi atbildēja:
— Atdevu viņus. Man vienkārši kļuva par grūtu sadzīvot ar to spalvu visur.
Es apstulbu. Nezināju, ko teikt. Tie trīs pūkainie draugi bija daļa no manas ikdienas jau ilgi pirms mūsu laulības. Viņi bija kā ģimene. Un tagad viņu vienkārši… nav?
— Ko nozīmē “atdevu”? — es jautāju, balsī jūtama neizpratne un satraukums.
— Tas nozīmē, ka tagad mājās ir tīrāk, un tu vari justies brīvāk, — viņa paskatījās manī mierīgi, bez īpašas izteiksmes sejā.
— Kur tu viņus atdevi?
— Viņi ir drošās rokās, — viņa īsi atbildēja. — Labāk centies par to nedomāt.
Aizmirst? Kā gan var aizmirst tādus? Manī viss apjuka. Tas nebija tikai praktisks lēmums — tas lika pārdomāt daudz vairāk nekā tikai faktu.
Es apstaigāju visas tuvējās patversmes, izvietoju sludinājumus, izdrukāju un izdalīju lapiņas. Nedēļām ilgi meklēju viņus — bez panākumiem. Sieva nepateica, kur tieši viņus bija aizvedusi, un viņas skatienā bija manāms aizkaitinājums, it kā problēma šajā situācijā būtu es, nevis viņa.
Pēc tam man uzrakstīja paziņa no patversmes:
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
